Pirms lasi šo rakstu, man gribētos ticēt, ka arī Tev ir kāds iemesls, kādēļ šis virsraksts Tevi uzrunāja. Zemāk sekos pāris ieteikumu cīņai ar izdegšanu. Liela daļa no šī visa joprojām jāmācās man pašai.
- Iemācies nedarīt pilnīgi neko. Tas ir normāli. Tāpat kā plāno aktivitātes un darbus, plāno arī laiku nekā nedarīšanai. Garlaikotam būt ir pat veselīgi.
- Tev nevienam nekas nav jāpierāda. Pilnīgi nevienam.
- Ja kaut kas neizdodas kā plānots, tam ir konkrēts iemesls.
- Balanss ir visa atslēga.
- Labāk darīt mazāk, bet kvalitatīvi.
Mani pusaudžu gadi šobrīd asociējas ar kaut ko drūmu – mirklis, kad pazaudēju pati sevi un mans labākais draugs bija gulta. Es jutos tik emocionāli sagrauta, ka bija dienas, kad neizkāpu no gultas, vienkārši nīkstot tur un uzturoties digitālajā vidē, vērojot, kā savu dzīvi dzīvo citi cilvēki. Tā es nodzīvoju aptuveni pusgadu, paralēli bojājot attiecības ar saviem tuvākajiem, jo visi bija neizpratnē par manu rīcību. Līdz mirklim, kad, sākoties 2017.gadam, sapratu, ka tā vairs nevēlos turpināt. Tā arī sākās mans izdegšanas stāsts.
Nedēļu pēc manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas es jau strādāju pilnas slodzes darbu. Tas var izklausīties mazliet neloģiski, taču es ļoti gaidīju mirkli, kad varēšu strādāt. Es jutos pagodināta, ka ir vieta, kur mani gaida. Principā vieta, kur man noteiktā laikā ir jābūt. Es biju viesmīle restorānā, un jutos ļoti pagodināta par šādu iespēju. Vidusskolas pēdējo gadu es pavadīju paralēli mācoties un strādājot pilnas slodzes darbu. Tas bija liels lēciens – no nīkšanas gultā uz nemitīgu rosību un negulētām naktīm. Taču es guvu baudu no tā, ka citi mani apbrīnoja. Es dievināju, ja kāds man uzdeva jautājumu par to, kā tieku ar visu galā. Pat tad, ja atbilde man pašai īsti nebija skaidra.
Vidusskolu es nepabeidzu izcili, taču to visu sev piedevu, jo es taču paralēli strādāju pilnā slodzē. Pēc tam nāca laiks iestāties augstskolā. Darbs restorānā kļuva man par vienmuļu. Nolēmu “kāpt pa karjeras kāpnēm”, sākot strādāt online kazino. Pirmo semestri universitātē mācījos, paralēli strādājot naktsmaiņās. Universitātē biju iesaukta par meiteni, kura vienmēr nāk ar enerģijas dzērieniem un lekcijās snauž uz galda. Un atkal jau, es tā ar sevi lepojos! Kad pienāca kārta visus pārējos iepazīstināt ar sevi, es minēju manu darbu naktsmaiņās kā rakstura iezīmi. Kad naktsmaiņas pilnībā nobeidza manu organismu, nolēmu tam mest mieru, atsākot strādāt vakaros pēc skolas. Man nebija ne jausmas, ko nozīmē brīvdienas. Ja gadījuma iekrita kāda brīvāka diena no universitātes, tā tika pavadīta strādājot. Vasarās, kad lekcijas nenotika, es turpināju strādāt pilnā slodzē, dažkārt pat pārstrādājot normu. Ja man šobrīd jāatbild, kāpēc es kļuvu par tādu darbaholiķi, tad tādas īstas atbildes man nemaz nav. Jā, es noteikti strādāju tāpēc, lai noplenītu vairāk, taču nopelnītā nauda man nemaz tik lielu prieku nenesa un es noteikti būtu iztikusi arī ar nelielāku summu. Šķiet, ka vaina bija tajā, ka man vienkārši nemitīgi vajadzēja sevi nodarbināt.
Pēc tam sekoja nākamais solis karjeras kāpnēs. Pēc veiksmīgas prakses es uzsāku darbu digitālajā mārketingā. Darba intervijā pārdroši paziņoju, ka spēšu strādāt pilnas slodzes darbu, neskatoties uz to, ka studēju. Varēšu un viss!
Un tā es arī turpināju.Līdz pagājušā gada nogalē katru nakti paliku nomodā līdz pieciem rītā. Sirds krūtīs vienkārši ārdījās. Acis kā pogas. Tā bija konkrēta panika par to, ka esmu uzņēmusies pārāk daudz un vairs nespēju tikt ar visu galā. Mirkļos, kad nedarīju kaut ko, kas vestu mani tuvāk darbu paveikšanai (piemēram, vienkārša pastaiga ar mammu vai maltītes ieturēšana), es izjutu vārdos neizsakāmu vainas apziņu par to, ka šobrīd atpūšos. Tādējādi nekas man īsti nenesa prieku. Jā, par atpūtu es uzskatīju pat miegu! Vairāk atpūsties es nebiju pelnījusi, jo bija taču tik daudz kā paveicama. Tas bija lūzuma punkts. Saprašana, ka visu šo laiku esmu apslāpējusi kaut ko, nodarbinot sevi līdz vājprātam.
Šobrīd es apbrīnoju cilvēkus, kuri prot atpūsties. Man bez vainas apziņas par to, ka dotajā mirklī nedodos pretim kādam no sevis uzstādītajiem mērķiem, atpūta vienkārši nav iespējama. Šobrīd es esmu uzsākusi jaunas darba gaitas – jau atkal strādāju pilnā slodzē, paralēli rakstu bakalaura darbu, strādāju freelance darbus un audzinu kaķi (jā, arī šis punkts ir ļoti nozīmīgs)! Saprotu, ka dzīve mani izaicina. Saprotu, ka man ir jāiedziļinās sevī un jāatrod iemesls tam, kāpēc tik pārspīlēti visur skrienu un visu cenšos paspēt. Es joprojām ar sevi neizsakāmi lepojos. Es apzinos, ka esmu stipra, uz ko esmu spējīga, kā arī to, ka nekad nepazudīšu. Tomēr jāpiezīmē, ka balanss ir visa atslēga. Un balansēt, šķiet, jāmācās visu dzīvi.
Her Voyage 