Laika gaitā esmu sapratusi, ka dzīve ir īsa. Jā, man ir 21 gads un es patiešām ar pilnu pārliecību to varu apgalvot. Dienas skrien pat tad, kad šķiet, ka tās velkas. Nemitīgi ir kaut kur jāpaspēj – pilnas slodzes darbs, studijas, attiecības, pa vidu tam visam vēl jāpaspēj atvēlēt laiks sev. Bieži atopos nemitīgā stresā par lielo darbu apjomu, kas vēl jāpaveic. Es noteikti neesmu slinka. Par to es esmu pārliecināta. Taču dažkārt es vēlētos tāda būt. 

Kā atrast zelta vidusceļu, nepazaudējot sevi lielajā darbu apjomā? 

1. Laiks sev. Šis noteikti ir un vienmēr būs mans pirmais punkts. Divpadsmit gadus es biju vienīgais bērns ģimenē. Man bija sava istaba un telpa, kur izpausties. Tikai tagad es saprotu, cik ļoti man toreiz bija paveicies. Kaut arī tagad atrast savu telpu man ir daudz sarežgītāk, es tomēr cenšos vismaz reizi nedēļā noslēgties no pilnīgi visiem. Šādam nolūkam labi noder smaržīga vanna. Paralēli tam katru rītu cenšos atvēlēt sev desmit klusās minūtes, kad esmu piecēlusies pirmā, malkoju savu rīta kafiju un meditēju vai arī lasu. 
2. Strādāt ar pilnu atdevi. Lai arī ko es darītu,  es tiešām cenšos to darīt no visas sirds. Labāk ir strādāt intensīvi divas stundas nekā pliekani pavadīt piecas. Pēc kārtīga darba arī atpūta šķiet pelnīta. Parasti es uztaisu kārtīgu kafijas krūzi (ar kafiju tomēr iesaku pārlieku neaizrauties), sastādu darāmo darbu sarakstu un ķeros klāt. 
3. Un runājot par darbu plānošanu… Es dievinu plānotājus. Man patīk vizuāli nedēļas griezumā pārskatīt visu, kas jāpaveic. Pazīstu daudz cilvēku, kuriem plānotāji neiet pie sirds un visbiežāk krāj putekļus plauktā pēc pāris lietošanas nedēļām. Mans ViBu plānotājs mani pavada katru dienu. Iesaku nežēlot līdzekļus kvalitatīva plānotāja izvēlē. 
4. Ļauj vaļu sliktajām dienām. Man sliktās dienas gadās salīdzinoši bieži. Kaut arī es nerekomendēju nemitīgi būt pesimistiskai, apziņa, ka es nejūtos labi konkrētajā mirklī ļoti palīdz. Ja saprotu, ka šī ir kārtējā sliktā diena, es ļauju sev apēst gabaliņu mīļākās šokolādes, iedzeru siltu tēju un ļauju sev noteiktu laika periodu vienkārši neko nedarīt. Pēc tam es cenšos sevi piespiest aiziet uz kārtīgu jogas treniņu, lai vairotu endorfīnus un justos labāk. Starp citu, augstāk minētā vanna arī lieliski noder šādās dienās! 
5. Sports. Es neesmu sportiste. Nekad arī nebūšu. Taču piemājas sporta zāli gan esmu pamatīgi iemīlējusi. Pat dienās, kad jūtos slikti, sajūtas pēc treniņa ir lieliskas. Nav nozīmes, vai tā ir jogas nodarbība, dejas vai arī vienkāršs svaru zāles apmeklējums. Sports ir sava veida meditācija, kas palīdz atslēgties no apkārtējās pasaules. 
6. Samazināt kofeīnu. Mazliet ironiski, ka iepriekš minēju kafijas dzeršanu. Nesen es attapos, ka dienā izdzeru 3-5 kafijas krūzes. Sapratu, ka tā turpināt nevar. Šobrīd esmu samazinājusi to uz divām kafijas krūzēm dienā. Brīvdienās cenšos nedzert kafiju vispār. Kofeīns man izraisa paniku. Jūtu, kā sirds dauzās manās krūtīs un rodas sajūta, ka ir kaut kur jāpaspēj. Es nesaku, ka kādreiz pārstāšu dzert kafiju. Taču es nevēlētos būt no kaut kā atkarīga. 
7. Ieplāno kaut ko patīkamu, ko gaidīt. Man tie parasti ir ceļojumi. Zinu, ka pēc smagas strādāšanas nāks mana mīļākā atpūta. Tā ir lieliska motivācija turpināt darboties. Un tam nav obligāti jābūt ceļojumam. Pietiek ar koncertu, mazu izbraucienu vai tikšanos ar labāko draudzeni. Ir lieliska sajūta, ja apzinies, ka priekšā sagaida kaut kas sirdi sildošs.

Iemācies pateikt nē! Šo es vēl mācos. Zinu, ka dzīve mani izaicina un manā virzienā speciāli tiek mestas dažādas situācijas, kas māca man atteikties no darbiem. Esmu cilvēks, kas kāps pāri līķiem, nesaudzējot sevi. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri prot mierīgi aizvadīt Svētdienu, neskraidot no vienas vietas uz otru, nerevidējot skapi vai pēkšņi nepārbīdot mēbeles. Man mājās nav televīzijas. Es vienkārši neprotu skatīties televizoru. Un man tas arī nav jāprot. Taču man noteikti būtu jāiemācās atteikties no konkrētiem darbiem, pasaudzējot sevi un savu brīvo laiku. Un to es novēlu iemācīties ikvienai no mums!