Kādas ir Tavas pirmās asociācijas, izdzirdot galamērķi Bali? Balta smilšu pludmale? Vientuļa sala kaut kur tālu? Bet kur tieši? Šādas asociācijas bija arī man. 

Kad Eiropa jau izceļota (jā, jā, man tā likās jau 19 gadu vecumā) un viss sāk likties vienmuļš, liela daļa sev uzdod jautājumu – ja es varētu aizlidot jebkur, uz kurieni es dotos? Pēc tam, kad vairākas reizes pirmā atbilde uz šo jautājumu bija Bali, sapratu, ka ir pienācis laiks meklēt biļetes. 

No Latvijas uz Bali var aizlidot par visdažādākajām cenām. Veiksmīgākā cena, ko biju dzirdējusi – 300 eiro. Diemžēl man nācās maksāt dubultā un ar uzviju. Taču es nenožēloju ne centa! 

Kāpēc doties tieši uz Bali? Ko redzēt un par ko noteikti padomāt? 

1. Nokļūšana galamērķī. Tiešā reisa no Latvijas uz Bali nav. Visticamāk, nekad arī nebū, tādēļ ir jārēķinās ar pārlidojumiem. Mans ceļš līdz sapņu galamērķim aizņēma 3 lidojumus un nepilnas divas dienas. Esmu ļoti pateicīga, ka izvēlējāmies lidot ar KLM Royal aviolīniju. Diezgan burvīga sajūta, kad stjuarte piecos no rīta paziņo, ka atrodies virs Kazahstānas un piedāvā Tev bezmaksas saldējumu. Starpcitu, lidojot ar KLM Royal bezmaksas ir pilnīgi viss – vīns tajā skaitā. Pēc ierašanās Denpasar, Bali, ir jārēķinās ar ļoti nopietnu robežkontroli. Lidmašīnā jau laicīgi ir jāsagatavo ielidošanas vīza (bezmaksas). Iesaku neapmulst no robežkontroles jautājumiem par privāto dzīvi, atrašanās vietu, attiecību statusu, grūtniecību un daudz citiem jautājumiem. Pēc ielidošanas Bali uzķēros uz tūristu muļķību. Taksistu ņēmu lidostā. Par 2h braucienu līdz viesnīcai samaksājām 40 eiro. Latvijā tas būtu lēti. Bali es trīskārši pārmaksāju par šo braucienu. Iesaku taksi līdz viesnīcai meklēt ārpus lidostas teritorijas. 
2. Zāles. Pirmais rīts Bali man sākās ar pamatīgu migrēnas lēkmi apvienojumā ar jet lag. No viesnīcas numuriņa izdevās izkļūt tikai pēcpusdienā. Iesaku ikvienam ceļotājam jau savlaicīgi padomāt par visām iespējamajām zālēm. Kaut arī Bali ir viena no attīstītākajām salām Indonēzijā, ir patīkami tomēr spēt izlasīt instrukciju zālēm, kas tiek lietotas. Mūsu zāļu somiņā līdzi bija visa veida sāpes pret vēdergraizēm (iesaku iepazīties ar terminu Bali belly), pretsāpju līdzekļi, zāles pret saaukstēšanos, antibiotikas un vesels lērums dažāda izmēra plāksteru. Apziņa, ka divas nedēļas pavadīsim pavisam svešā vidē radīja lielas bažas, tāpēc bijām pamatīgi nodrošinājušies. Jāatzīst, ka liela daļa līdzi paņemtās zāles arī lieliski noderēja. 
3. Pārvietošanās. Āzija paliek Āzija. Kaut arī Bali salā uz katra strūra ir iespējams īrēt motorolleri, iesaku izvērtēt savas spējas un tomēr izvēlēties drošāku pārvietošanās veidu, jo braukšanas noteikumi Indonēzijā (un arī Taizemē) neeksistē. Lai nokļūtu līdz izvēlētam galamērķim, uz vietas algojām taksistus. Privātais šoferis uz visu dienu mums izmaksāja vidēji 35 eur abiem. Jā, divās nedēļās šādi ir iespējams notriekt lielu naudas summu, taču plānojot apskates objektus, iespējams pāris dienās apskatīt visu. Vēl viens nozīmīgs bonuss – kondicionieris.  Lai pārvietotos uz blakus salām, izmantojām vietējo tūroperatoru pakalpojumus. Kaut arī pārvietojāmies ar diezgan nedroša paskata laivām (un no Bali neko citu arī nevar gaidīt), galamērķos nokļuvām veiksmīgi un aizķeršanos nebija. 
4. Ko apskatīt. Uzskaitīšu pāris, manuprāt, nozīmīgākos apskates punktus, kurus mēs – cilvēki, kuri necieš tūristu pūļus – ļoti iecienījām. 

Banyumala waterfall. Pirmais ūdenskritums, kuru apskatījām Bali salā. Varbūt tieši tāpēc arī tas tik ļoti iekrita sirdī. Taksists mūs uz ūdenskritumu veda pa ļoti šaubīgiem ceļiem, taču galamērķis bija visa vērts. Atrodoties tur, šķita, ka esam vienīgie cilvēki uz vientuļas salas (taksists palika mašīnā). Kaut arī ik pa mirklim mani māca paniskas bailes par ūdenī peldošām čūskām, es no visas sirds izbaudīju mirkli un tiešām atrados šeit un tagad. Uz šo ūdenskritumu neiesaku braukt ar motorolleri – tas atrodas kalnos. 

Ubud. Mana mīļākā pilsētiņa visā Bali. Kaut arī Ubudā parasti uzturas daudz tūristu, to nav iespējams salīdzināt ar pilsētām okeāna piekrastē. Ubudai ir savs šarms. Kaut arī esmu savā dzīvē ceļojusi daudz, neesmu vēl ne reizi izjutusi tādas sajūtas un sirds siltumu pret kādu citu vietu. Ubuda ir mazs ciemats pašā salas vidienē – džungļos. No rīta Tevi nāk apciemot mērkaķi. Visapkārt ir rīsu terases un mīlīgas ēstuves. Visi vietējie Tevi sveicina. Pēc divu nedēļu dzīvošanas šajā pilsētā, Tu jau esi iepazinis visus vietējos, zini viņu vārdus (Bali visus vīriešu sauc Wayan. Pieņemu, ka tāpat kā Latvijā vārds Jānis). Kad iedomājos par Bali, mana pirmā asociācija vairs nav balta smilšu pludmale. Es domāju par Ubudu. 

Mount Batur. Man garšo čipsi un patīk seriāli. Es? Un kāpt vulkānā? Tas neizklausījās nopietni. “Es gan jau atstiepšu kājas,” ļoti šaubīgi paziņoju draugam. Viņš man piebalsoja. Tā. Viss. Nekā nebija. Es iespītējos un pirmo ceļojuma nedēļu uzstāju, ka vulkānā mēs tomēr kāpsim. Nu un, ka mums līdzi nav piemērotu apavu vai aprīkojuma? Dzīve ir īsa. Es gribu uzkāpt vulkānā. Tieši šeit un tagad. Mount Batur iespējams uzkāpt tikai gida pavadībā. Nogādāšana līdz vulkānam, gids un brokastis vienam cilvēkam izmaksāja 6 eiro. Mēs cēlāmies divos no rīta, lai dotos uz pirmo pieturpunktu, kur mūs cienāja ar pusjēlu banānu pankūku (cik labi, ka zāļu somiņā bija oglīte). Pēc tam sākās kāpiens augšup. Sākumā parasts lielceļš. Vēlāk jau lauku ceļš. Katram tika iedots lukturītis, kas pēc kāpiena bija jāatgriež. Mums bija jāpaspēj laicīgi uzkāpt augšā, lai redzētu saullēktu. Kāpiens aizņēma aptuveni divas stundas. Ar katru soli kļuva aizvien grūtāk un stāvāk. Pēdējos 200 metrus nācās rāpties ar rokām un kājām. Mans draugs vēl paspēja atvainoties gidam un pajokot, ka augstākais kalns mūsu valstī ir 300 metru. Mūsu jauniegūtie draugi no Čīles par mums pasmējās. Visai mūsu grupai nācās kāpt lēnāk tieši mūsu (drīzāk jau manis) dēļ. Aizmirsu pieminēt, ka šis ir aktīvs vulkāns, tāpēc ik pa mirklim bija jārēķinās ar karstu tvaiku sejā. Kad nokļuvām virsotnē, saule jau bija sākusi aust. Ir grūti aprakstīt sajūtas. Manā dzīvē līdz šim ir bijuši tikai pāris tādi gadījumi, kad jūtos tik dzīva. Problēmas darbā vai skolā? Konfilktsituācijas? Kāda vispār tam ir nozīme? Es esmu uz aktīva vulkāna kaut kur BALI! Jāpiezīmē, ka, kāpjot lejā no vulkāna, mana kurpju zole burtiski atlīmējās. Mājup lidoju visai interesantā paskatā. 

Gili salas. Otrajā ceļojuma nedēļā izvēlējāmies doties uz blakus esošajām salām. Internetā par Gili salām biju lasījusi pašas labākās atsauksmes. Šī nu bija vieta, kur baudīt baltās smiltis un dzidro ūdeni. Pēc izkāpšanas no laivas Gili Trawangan, mūs pārņēma kultūršoks. Apkārt jāja zirgi un viss smirdēja pēc izkārnījumiem. Salai ir viena galvenā iela, kas iet pa piekrastes līniju. Dodoties dziļāk iekšā salā, acīm paveras visai nepatīkams skats – atkritumi un gruveši. Vienu brīdi sāku apšaubīt, vai esam atvesti uz pareizo vietu. 

2018.gada augustā Gili Trawangan salu piemeklēja visai apjomīga zemestrīce. Vietējie iedzīvotāji pārāk neiespringa uz salas sakopšanu pat tad, kad bijām tur novembrī. Diemžēl, visas lieliskās atsauksmes par salu bija sarakstītas pirms zemestrīces. Kad kultūršokam tikām pāri, spējām konstatēt, ka salai ir sava burvība. Pat tad, kad prātu nepamet doma par zemestrīci, kas var piemeklēt atkal kuru katru brīdi (kad atradāmies Gili salās, zemestrīce bija Bali salā). Gili salās mēs darījām to, ko man darīt ir visgrūtāk – neko. Mēs snorkelējām, pārvietojāmies ar velosipēdu, ēdām Nasi Goreng un dzērām Bintang Radler. Ja ir vēlme baudīt vientuļās salas efektu, noteikti iesaku apmekēt Gili salas. 

Nusa penida. Tas, ka apmeklēsim Nusa penida, bija skaidrs jau pašā ceļojuma sākumā. Mūsu viesnīca Ubudā uz divām nedēļām diviem cilvēkiem izmaksāja vien 100 eiro. Par 100 eiro mēs katru rītu varējām dabūt brokastis gultā un istabai nebija ne vainas. Kad apmeklējām Nusa salas, izlēmām nakšņot bungalo mājiņā un samaksāt dārgāk – 20 eiro par nakti. Tā bija burvīga pieredze. Nusa salas iespējams apkskatīt aptuveni divu dienu laikā un tajās nav diži daudz, ko iesākt. Iespējams, ka mūs piemeklēja nelielas skumjas, jo šis bija mūsu ceļojuma pēdējais apskates objekts, taču es viennozīmīgi rekomendētu tās apmeklēt un apskatīt nozīmīgākos pieturpunktus – Kelingking, Diamond un Broken beach. 

Bali sala manai sirdij ir ļoti mīļa. Es esmu pārliecināta, ka tur atgriezīšos. Tas bija mans pirmais ceļojums uz Āziju. Kaut arī kopējās izmaksas bija visai kosmiskas (pat ņemot vērā faktu, ka Bali ir lētākā vieta, kur esmu bijusi), es nenožēloju ne centa, ne stundu, kuru pavadīju smagi strādājot, lai tur nokļūtu. Dzīve ir īsa. Es priecājos, ka to apzinos un negaidu noteiktu mirkli savā dzīvē, lai sāktu rīkoties. Uz Bali es iesaku aizbraukt ikvienam, taču tikai tad, kad būs izceļoti tuvāki galamērķi. Pēc Bali man ir grūti atsākt ceļot pa Eiropu – viss šķiet vienāds un trūkst eksotikas. Esmu izlepusi. Novēlu savas dzīves laikā izlept ikvienam. 

Drīzumā: 

2.daļa. Ko noteikti nevajadzētu darīt un apskatīt, ceļojot uz Bali?